Muižnieki rozā brillēs

Rīdzinieki Ieva un Raimonds Meleki pavasarī iegādājušies Tērandes muižu Ziru pagastā un ķērušies klāt tās atjaunošanai. Ar mūspusi jaunajiem īpašniekiem līdz šim nav bijis nekāda sakara, bet nu viņi te pavada savu brīvo laiku un iegulda darbu, lai muiža atgūtu savu kādreizējo veidolu.

Ieva ir grafiskā dizainere, Raimonds – mēbeļu galdnieks. Vairākus gadus raudzījušies pēc savas vietas laukos, bet nav varējuši atrast īsto. Ieva stāsta, ka vīram ļoti patīk senas vietas, tāpēc vēlējušies māju ar dvēseli. Arī Rīgā viņi dzīvo simtgadīgā koka mājā Kalnciema ielā. Raimonds piebilst – kā jau daudziem latviešiem, bijusi vēlme pēc klusākas vietiņas ar ūdeni blakus, bet tādu bijis pagrūti atrast. Sākotnējā doma bijusi par vienkārši senu māju laukos tuvāk Rīgai, bet acīs iekritusi izsolē nonākusī 1856. gadā celtā Tērandes muiža.

Tā nu braukuši to apskatīt. «Mēs atbraucām, un likās forša enerģija šai vietai. Man patika tas, ka jūra ir 12 kilometru attālumā, ka te ir tāds klusums, miers, un mums likās – jā, kāpēc nē?» stāsta Ieva. Uzrunājis Užavas upes tuvums, un pieņemt lēmumu startēt izsolē palīdzējis arī tas, ka īpašumā ir mazāka mājiņa, ko ģimene šobrīd pielāgojusi tā, ka, atbraucot uz šejieni, ir, kur pārnakšņot. Ventspils novada pašvaldības rīkotajā izsolē bijuši vairāki pretendenti, ar vienu no viņiem Meleki cīnījušies līdz pēdējam. Pēc uzvaras izsolē sākušies birokrātiskie procesi, līdz ģimene tiešām varēja teikt – šis ir mūsu!

Ar rozā brillēm

Tagad abi ar vīru spriež, ka laikam pirmajā reizē uz situāciju raudzījušies caur rozā brillēm, nepamanot to, cik slikts ir ēkas tehniskais stāvoklis. Ēka bija stāvējusi neapdzīvota kopš 1990. gadiem. «Pēc nopirkšanas ar citu aci skatījāmies un redzējām uzreiz, cik daudz te darbs ir jāiegulda. Bet nesabijāmies, vēl neesam sabijušies, nolaiduši rokas,» saka saimnieks. «Es daudziem arī saku – šis man tāds diplomdarbs vīrietim, dzīves diplomdarbs, kur var dažādas prasmes, kas ir dzīves laikā iegūtas, pilnveidot un izpausties, likt lietā.» Raimonds ir pārliecināts, ka tik skaista ēka ir pelnījusi atjaunošanu.

Radu un draugu viedoklis esot dažāds. Vieni priecājas un atbalsta, otri saka, ka visu seno vajagot nošķūrēt. «Mums ir cieņa pret vēsturisko,» uzsver saimnieks. Ieva un Raimonds ir pateicīgi draugiem un kaimiņiem, kuri brauc palīgā, iesaistās darbos un piedalās talkās. Ieva spriež, ka pagaidām draugi vēl brauc palīdzēt. «Es domāju – kurš brīdis būs tas, kad vairs nepalīdzēs? Katram jau arī ir savas darīšanas un savas lietas. Mēs esam ļoti pateicīgi par atbalstu,» saka saimniece.

Saimnieki stāsta, ka viņiem ir ļoti paveicies ar atsaucīgiem kaimiņiem, kas palīdz pieskatīt māju, uzfrēzēt zemi, piedalās talkās, aizdod instrumentus, atbalsta ar padomu. «Ir ļoti nepierasti, jo tai pašā Rīgā tāda sajūta ir, ka tev drīzāk kāds paliks kāju priekšā nekā atbrauks palīdzēt. Šeit no brīvas gribas atbrauc savā ziņā nepazīstamiem cilvēkiem palīdzēt. Palīdz pat tad, ja pašiem darba pietiek,» saka Raimonds. «Mēs nekad šeit nejūtamies vieni,» piebilst Ieva.

Kaimiņi esot priecīgi, jo atkal Tērande esot pilna, visi īpašumi esot izpirkti. Pāri ceļam dzīvojot deviņdesmitgadīga tērandniece, līdz ar to vēl ir kāds, kas var izstāstīt stāstus par šīs vietas vēsturi. Bet kaimiņa Māra meita Laura dalījusies ar stāstiem, ko omīte viņai par šo muižu ir stāstījusi. Laura vasarā jaunos saimniekus izvadājusi pa muižu un izstāstījusi, kur kas ir bijis. Viņai ir arī vēsturiskās fotogrāfijas. Noderīgu informāciju par muižu savācis arī viens no draugiem, kurš strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Darba daudz

Darāmā te netrūkst. Sākuši ar teritorijas attīrīšanu – viss bijis ieaudzis kokos. Vērtīgie koki, piemēram, vēsturiskais kastanis, kas redzams arī vēsturiskajās bildēs, ir saglabāti un ieskauj muižu. Briesmīgs ir kultūrslānis, ko muižā atstājuši iepriekšējie iemītnieki. Te kādreiz esot bijusi gan skola, gan medpunkts. «To var redzēt pēc tā, ko mēs atrodam zemē. Ir ļoti liels kultūrslānis,» saka Ieva. Kad safrēzēja zemi, izrādījies, ka zeme glabā daudz dažādu dzelžu, riepu un citu drazu. Muižai izbiruši stikli, un arī tie visi ir nonākuši zemē. Ieva katru reizi cenšas tos nolasīt, bet stikli uzrodoties arvien no jauna. Arī no telpām, ko talkas laikā iztīrījuši, izveduši daudz drazu, tostarp ēkā bijis daudz mazu bērnu zābaciņu un drēbju.

Ap muižu ir trīs hektāri zemes, no kuriem jaunie saimnieki ir apguvuši pagaidām vienu. Visu vasaru cītīgi pļāvuši zāli un cīnījušies ar topinambūriem, kas izpletušies gar upmalu. Iekopuši arī gabaliņu upes krasta, ierīkojot vietu, kur noskaloties, jo ūdensapgādes šeit nav. Pievilkuši arī elektrību.

Dienā, kad viesojāmies Tērandē, saimnieki kopā ar draugiem sāka jumta atbrīvošanu no dakstiņiem, jo ir jāatslogo jumta konstrukcijas, kas ir sliktā stāvoklī. Saimnieki grib paspēt šogad noņemt dakstiņus un uzlikt PVC baneri, lai pamazām  būvinženieris varētu sākt apskatīt un izvērtēt situāciju. Jau bijusi viena konsultācija. «Gribam maksimāli saglabāt oriģinālo, vienlaikus ņemot vērā konstrukcijas stiprību, jo ir ļoti daudz savienojumu. Būvinženieris teica – ja pēc sentēvu metodēm būvē, tad bieži vien maksimums 20% var atgūt no sākotnējās mezgla izturības. Mums ieteica, kāds ir labākais risinājums, kas atgriež gandrīz 100% izturību. Tas mazliet pamainīs vizuālo, bet to neviens apakšā tāpat neredzēs. Tās būs savā ziņā noslēptas zem jumta,» stāsta saimnieks.

Visu no oriģinālajiem materiāliem, ko varēs, ieskaitot dakstiņus, grīdas dēļus, durvis, logus, izmantos. Taču daudz kā vairs nav – ēkas pamestības periodā tikušas demontētas pat visas podiņu krāsnis, izzāģētas ailas, kūts ēkā izņemtas sijas. No kāda meistara Kuldīgā saimnieki uzzinājuši, ka pie viņa glabājas divi Tērandes muižas logi, ko viņš dabūjis no kāda cilvēka Jūrkalnē.

Grib iedzīvināt

Līdz ar muižas iegādi izpalikuši ceļojumi, jo viss brīvais laiks un līdzekļi atvēlēti muižai. Vaicāta, vai par to nav žēl, Ieva saka: «Parasti tu brauc ceļojumā, lai dabūtu to mieru, radošumu un enerģiju. Šeit mēs to dabūjam, atbraucot uz nedēļu. Mēs te nodzīvojām nedēļu vasarā, kas bija vienkārši lieliska – mums pat vispār negribējās uz mājām, uz Rīgu.»

Raimonds piebilst, ka Rīgā esot citādāks dzīves ritējums. «Es pat nezinu, kas ir tas, kas liek Rīgā it kā skriet visu laiku pēc kaut kā, visu laiku tādā kustībā būt. Un tu atbrauc uz šejieni, un ir grūti apstāties.» Tā kā teritorija un ēkas prasa daudz darba, atpūsties lauku mierā un klusumā ir sanācis maz. Taču pa kādam atelpas brīdim ir izdevies notvert, piemēram, mierā padzerot rīta kafiju upmalā.   

Ieva stāsta, ka mākslīgais intelekts esot ģenerējis attēlu, kāda ēka varētu izskatīties pēc atjaunošanas, un tas bijis ļoti iedvesmojošs. Iepazīstot citu muižu pieredzi, Ieva ir pārliecināta, ka arī īsā laikā var paveikt daudz, ja vien ir darbaspējas un apkārtējo atbalsts. «Mēs arī baudām procesu. Man šķiet – ja mēs uzliekam sev kaut kādu laika rāmi, steigu, tad tas nebūs tik baudāmi,» saka Ieva.

Bet Raimonds smej, ka muiža kādu dienu pārtaps par pansionātu un līdz pensijai varētu būt gatava, lai paši un draugi varētu te padzīvot. Ja runājam nopietni, saimnieks domā, ka tas būs ļoti atkarīgs no pašu spējām un arī no līdzcilvēku atbalsta, palīdzības, kas ļoti atvieglo un paātrina atjaunošanas procesus. Viņš cer, ka rezultātu varētu sasniegt 10 gadu laikā. Varēs padarīt vairāk, ja dzīvos uz vietas, tāpēc sākotnējai dzīvošanai atjaunos mazo mājiņu, lai varētu normāli dzīvot pēc iespējas ilgāk – no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Ziemā, kad viss būs apsnidzis, ir plāns apzināt iespējas piesaistīt finansējumu muižas atjaunošanai un arī aizbraukt uz citām muižām, lai izzinātu to saimnieku pieredzi.

Lai gan sākumā domājuši, ka māja būs pašiem, 600 kvadrātmetri vienai ģimenei šķietot par daudz, tāpēc, iespējams, ar laiku te piedāvās atpūsties mierā un klusumā arī citiem. Ja ar darbiem veiksies labi, tad jau nākamvasar daļu muižas telpu un teritoriju varēs apskatīt Mājas kafejnīcu viesi.

Kristīne Duļbinska,

Ventspils

Autores foto